Izlej savu laimi

Lieldienu paražas

Ziemai lēnām atkāpjoties, garās, tumšās naktis kļūst īsākas, līdz beidzot diena ir pastiepusies tik pat gara kā nakts. Tad klāt ir Lieldienu laiks. Pēc svētkiem dienas jau būs garākas par naktīm un turpinās pieaugt līdz pat Jāņiem. Interesanti, ka pats nosaukums - Lieldienas, Liela diena - norāda uz būtisko šajā notikumā.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek “cilvēkotas” vai nu par lielu sievu, vai par trim māsām.

 

Svētki, protams, ir gaidīti. Lieldienām gatavojas visa saime. Pa ziemu tika pagatavoti jauni brunči, gan villaines, gan pa kādam cimdu un zeķu pārim. Un kad gan citreiz, ja ne svētkos, savu bagātību lai izrāda?

Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus. Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot. Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mijās olām, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu. Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra. Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem vai pat cimdiem un zeķēm. Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi. Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi kukaiņi vasarā nekoda. Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku.

 

Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms saules lēkta. Piecēlušies, viņi steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds, kas tecēja pret rītiem. Kas bija piecēlušies pirmie, modināja vēl guļošos un nopēra tos ar izplaucētiem zariem. Uzskatīja, ka tādā veidā no zariem tiek pārnests īpašs spēks, kas apveltī cilvēku ar veselību un veiksmi.

 

Lieldienās raksturīgas dažnedažādākās darbības ar olām. Tās ēda, dāvināja, ar tām mainījās, spēlēja spēles. Olu krāsošana ir salīdzinoši nesena paraža. Tā ieviesusies tikai jaunākos laikos. Neskatoties uz to, tā šobrīd noteikti ir visizplatītākā no visām Lieldienu izdarībām. Olas Lieldienām sāk krāt jau kādu laiciņu iepriekš. Ola ir topošās, jaunās dzīvības, auglības, arī saules simbols. Latvieši ticēja, ka veicot ar olām Lieldienu izdarības, dzīvības spēks, kas tām piemīt, pāriet uz cilvēkiem un dzīvniekiem. Olas krāsoja ar dabiskām krāsvielām - lapām, mizām, putraimiem. Tāpēc krāsas pārsvarā bija dzeltenīgas, brūnganas, zaļganas. Ar sīpolu mizām olas var nokrāsot dzeltenīgi brūnas, ar alkšņu mizām - iesarkanas, bērzu lapām un sūnām - dzelteni zaļas, kumelītēm - viegli dzeltenas, rudzu zelmeni - koši zaļas. Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā, mazliet raibākas sanāks, ja biezumus atstāsi katliņā. Ja gribas lāsumainas vai rakstainas, samitriniet olu, ar lupatiņu pietiniet mizas vai putraimus klāt un cieši nosien. Lai iegūtu svītrainas olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem. Var nosiet arī ar baltiem, bet tad tās jāvāra krāsainā ūdenī.

 

Lieldienu paražas

  • Uz Lieldienām vajagot jauna krekla, lai arī zils. Uz Ziemas svētkiem lai vecs, kad tik balts.
  • Lieldienas rītā puiši ceļas mazā gaismiņā augšām, iet mežā pēc kadiķu zariem, ar ko tie rudzu sēju izpušķo, un pāru jaunas eglītes jūrmalī uz kāpu iemej, ap kurām tad meitas sanāk lēkāt un dziedāt, it kā ap kādu elku, un ar pīrāgiem, ko līdz atnesušas, puišus ciena. Atpakaļ nākdamas, nolauž no bērziem rīkstes un ar tām graizīdamas visus māju ļaudis pieceļ. Saimnieks ar rīkstēm stallī zirgus pieceļ un saimniece ar sievām laidarā citus lopus tāpat. To pirmo svētku dienu vēl gan puslīdz tā kā linc, bet no tās nākošas nakts un otras svētku dienas var būt to vienu daļu Dievs no mums dabū, bet tās septiņas tiek velnam ar dzeršanu, plītēšanu, dancošanu, kāršu spēlēšanu un maukošanu svinētas. Tie vecie dzer un spēlē kārtes, tie jaunie danco un maukojas un tie mazie to visu līdz brangi mācās un ātri visus tādus stiķus tik labāk prot.
  • Kad Lieldienas rītā saule pacēlusies kādu asi virs apvāršņa, tad viņa šūpojoties trīs reizes uz vienu uz otru pusi, no kā cēlusies ieraša Lieldienās šūpoties. Puiši allaž mēdz Lieldienās meitas jo augsti izšūpot, par ko tie atkal kā atalgojumu saņem skaisti krāsotas olas.
  • Lieldienas rītā ikkatrs, kas tikai spēj, steidzas uz baznīcu. Mājās paliek tikai bērni, slimnieki un nespējnieki. Baznīcā ceremonijas ir garas, kādēļ mājinieki nevar baznīcēnu sagaidīt, jo bez tiem nevar iesākt ēst. Šo ēšanu sauc par atgavēšanos. Vispirms skaita kopā lūgšanas. Tad māte pasniedz katram savu svētīto olu, jeb arī vienu svētīto olu sagriež gabaliņos, lai katram iznāktu savs. Ēdot piemin visus, kas pagājušās Lieldienās ēduši, kur neaizmirst arī mirušos. Pēc brokastīm iesākas olu sišanās un šūpošanās, kas notiek šūpolēs jeb airēs. Senāk notikusi arī lunkošanās ar olām, kur olas vāļātas pa smiltīm, lai aizķertu otru olu. Pēc brokastīm saimniece rūpīgi noslaucījusi no galda čaulas, kaulus un maizes druskas, lai tās netiktu cūkām. Citiem lopiem tās atliekas varot dot. Svētīto ēdienu neapēd pirmā dienā, bet atstāj drusku arī otrai un trešai dienai.

 

Lieldienas rotaļas

  • Sētas vidū izkaš mazu bedrīti, kur nu jāiedzen koka klucītis, saukts par cūciņu. Viens nostājas pie bedrītes ar koka nūju, tas ir cūciņas sargātājs, bet pārējie stāv ar nūjām pie savām bedrītēm un mēģina cūciņu iedzīt sargātāja bedrītē. Ja kādam spēlētājam tas izdodas, tad spēlīte ir vinnēta.
  • Vistiņas ķeršana. Vienam aizsien acis, un tas nu prasa: "Kur tu mani vedīsi?" - "Uz cūkkūtiņu putru ēst." - "Vai karote ir?" - "Meklē pats!" Tad visi sāk bēgt un ķērējs lūko kādu sagūt.
  • Sietiņa dzīšana. Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to gurstī un, citus dzenādams, lūko kādam iesist. No pulka kāds jautā: "Ko tu dzen?" "Sietiņus dzenu." - "Cik augstusietiņš?" - "Deviņas jūdzes." Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa vietā.

 

Ticējumi

Par šūpošanāos Lieldienās:

 

  • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.
  • Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to.
  • Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.
  • Ja kāds, kas agrāk taisījis šūpotnes, tās vairs neceļ, tad labie gari atriebs pie tā lopiem un tos iznīcinās.

 

Par Lieldienu olām:

  • Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
  • Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.
  • Kad olas vāra, tad nevajag uguni pūst, lai tās neiet pušu.
  • Olas senāk krāsoja tikai ar sīpolu mizām.
  • Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas.
  • Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
  • Lieldienās jāvāra olas tāpēc, lai augtu apaļš kā ola.
  • Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

 

Par veselību:

  • Kurš lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru nekad neizguļas.
  • Lieldienas sestdienas naktī jāmazgājas zirgu stallī zirgu dzirdamā ūdenī un tas pats zirgu ūdens arī jādzer, tad būs modrīgs miegs.
  • Ja Lieldienas rītā priekš saules lēkta nomazgā muti tekošā ūdenī vai arī zirgu silē, tad visu gadu ir jautrs miegs.
  • Pirmo Lieldienas rītu priekš saules vajag skriet basām kājām uz kādu upīti jeb strautiņu, kas tek pret sauli, muti mazgāt, tad visu gadu varot agri uzcelties.
  • Lieldienas rītā saulei lecot, vajag iet uz upi muti mazgāt, tad var no rītiem agri uzcelties, nenāk miegs.
  • Lieldienas rītā bez saules jāizkurina krāsns, tad darbi veicas visiem pa priekšu.
  • Pirmos lieldienas svētkos agri rītā nedrīkst gulēt, ja gulēsi, tad velns no papēžiem sūc asinis.
  • Ja Lieldienas pirmo rītu iet priekš saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.
  • Lieldienas pirmās dienas vai arī Lielpiektdienas rītā priekš saules vajagot iet uz upi mazgāties, tad neesot miegains, bet visu gadu modrīgs.
  • Lieldienas rītā vajagot kājas mazgāt tādā ūdenī, kas tek uz rītiem, tad kājas nesūtot. Tāpat uz rītiem tekošā ūdenī vajagot nomazgāt muti, jo tad esot gaišs prāts.
  • Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāuzliek sāls uz staba gala un jāatstāj līdz saules rietam, - derīgs visām slimībām.
  • Ja pa lieldienām apēd nepāru olu, tad tam notiks kāda nelaime.

 

Par laika apstākļiem:

  • Ja Ziemassvētki melni (t. i. bez sniega), tad Lieldienas baltas.
  • Kad vardes pa Lieldienām iet pāri par lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara.
  • Lietus pirmā Lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katra svētdiena būs lietaina.
  • Cik daudz rasas priekš lieldienas, tik daudz salnu pēc lieldienas.
  • Cik rasas priekš lieldienas, tikpat rasas arī augustā.
  • Ja Lieldienu sestdien lāpās, tad pirmā lieldienā ir putenis.
  • Lieldienas nakti, pulksten divpadsmitos jāšauj ar plinti, tad būs laba vasara.
  • Kad pāriet lieldienas, tad iesākas silts laiks.
  • Lieldienas rītā nedrīkst istabā uguni kurt, lai pērkons neiespertu.

 

Par skaistumkopšana Lieldienās:

  • Ja grib, lai būtu sārti vaigi, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules apēst vismaz 13 dzērveņu ogas (ja ēd vairāk, tad vaigi ir sārtāki).
  • Lieldienas rītā, saulei lecot, mati ar zaķa kāju jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati.
  • Lieldienu rītā jāmazgājas pretsaules straumē, tad vasaru āda nenodegs.
  • Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem.
  • Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists.

 

Par Sauli un Laimi:

  • Lieldienas rītu saulei lēcot vajagot caur zīda lakatu skatīties, tad varot redzēt, ka saule dancājot.
  • Lieldienas rītā jāceļas priekš saules, lai redzētu, kā saulīte šūpojas.
  • Lieldienas rītā vajagot celties agri, tad varot redzēt, ka saulīte danco un arī visa zeme trīcot. Pa to brīdi Kristus ceļas augšām.
  • Ja Lieldienas rītā agri pieceļas un nomazgājas tekošā ūdenī, tad saulei lecot dzird rūkšanu un redz sauli rotājamies.
  • Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.

 

Par nākotni:

  • Kas lieldienas rītā izdzird šāvienu, tam nelaime. /
  • Ceturtā lieldienas dienā nekādu darbu nedarīja, jo citādi mājas bērni sāktu klibot.
  • Kas lieldienas rītā pirmais paēdis, tas arī pirmais mirs.
  • Ja Lieldienas olu čaumalas nejaušis kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierš dzīvos.
  • Lieldienas naktī jānoņem dziesmu grāmata, kādu dziesmu nakti uzšķir, tas būs jādara.
  • Kurš pirmais pirmās Lieldienas rītu iziet laukā, tam tai gadā laba laime.
  • Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.
  • Vecu vecā lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu. Dažreiz sasistā ola tiek arī atdota uzvarētājam.
  • Kad lieldiena iekrīt jaunā mēnesī, tad gaidāms pasaulei drīzs gals.

 

Par pārticību:

  • Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu, tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks.
  • Lieldienas rītā jāsalasa skaidiņas, tad pārvēršas par naudu.
  • Kas leldīnā pyrmais atbrauc nu bazneicas, tys vysu godu pyrmais pī darba un tureibas.

 

Par precībām:

  • Lieldienas rītā jāiet gavilēt, uz kuru pusi atskan atbalss, no turienes gaidāmi precinieki.
  • Lieldienas rītā ārā jākliedz, - no kuras puses nāk atbalss, uz to pusi aizvedīs tautas.
  • Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā lieldienas dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un puisim par to nezinot jāiedod.
  • Puisim, kurš vēlas, lai visām jaunavām patiktu, lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānoķer varde un tā dzīva jāiemet skudru pūznī. Pēc deviņām dienām tas atradīs tur mazu āķīti ar pātadziņu. Ar šo āķīti var tad visas meitas pievilkt pēc sirds patikšanas, un ja kāda vairs nepatīk, vajaga drusku uzsist ar mazo pātadziņu un tā tūdaļ aizbēgs.
  • Lieldienas rītā meitai jāuzklāj skaisti sava gulta; kurā tad pirmais tur iesēdīsies, tam meita būs jāņem par sievu.
  • Lieldienas pirmā rītā, kad meitas uzklāj gultas, tad kuram puisim gadās iesēsties kādas meitas gultā, tad tam tā jāprecē.
  • Jo meita grib zynuot, nu kuras puses nuoks precinīki, tad leldīnas prīkšvokorā uz dzirnuovom juomaļ odamū odotu; kurā dziernovu pusē caur akmiņim odota izīs, nu tuos puses precinīki brauks.
  • Lieldienas rītā izejot ārā, jāpēta, no kuras puses vējš pūš. No tās puses tad arī jās meitai precinieki.
  • Lieldienas rītu bērniem jālasa skaidiņas un jāskrien ar klēpjiem trīs reizes ap istabu, tad ganīdami atron nazi un citas lietas.
  • Ja grib naudu atrast, tad lieldienu rītā jālasa skaidas.
  • Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas agri jāpaceļas un basām kājām jāaizskrien uz šķūni (istabā ģērbjoties, nedrīkst ilgi kavēties. Labāk, ja var, kā no gultas cēlies, tūlīt izskriet ārā), kur atrodas kādas čužas, skaidiņas, no malkas un cits kas. Tie neskatoties jāsagrābj klēpī un jāienes iekšā. Pēc tam jāsadedzina. Tad tai gadā var daudz ko atrast, kā naudu u. c.
  • Pa lieldienu jāiet skaidienā skaidas lasīt, tad atradīšot zudušas lietas.

 

Par Gariem un burvestībām:

  • Ja Lieldienu rītā priekš saules nomazgājas skaidrā avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti, un arī neviens nevar nekā ļauna padarīt.
  • Ka cylvāks grib zynuot savus grākus, tod lai pyrmā leldīnijs dīnā da pacelšonas krysta padzer auksta yudiņa. Tu dīnu da pacelšonas krysta yudins ir soldons. Kod cylvāks padzers yudiņa un yudins byus soldons, tod itei pīzīmēj, ka pi tuo cylvāka grāku nav. A ka byus na soldons, taids kai jis ir, yudins kai yudins, itys pīzīmēj, ka pī to cylvāka cīši daudz grāku, koč ar maisu nuosuoi.
  • Ar pirmā lieldienas rītā melnas vistas dētu olu var tikt vaļā no visādām klimažām.
  • Lieldienas sestdienas vakarā kubuls kūts vidū jāpielej ar ūdeni un pulksten 12 jāiet un jāapgāž uz mutes, lai ūdens iztek, tad viss ļaunums, kāds bijis, paliks zem tai kubulā.
  • Ja Lieldienas nakti pulksten divpadsmitos nosūkstī melna kaķa novārītus kauliņus, tad varot zagt dienas laikā, neviens nevarot noķert.
  • Kas Lieldienā dzimis, tas kapsētā garus redzot.
  • Ja Lieldienas nakti ar pīlādža rungu aptek apkārt mājai, tad burvji netiek tai mājā iekšā.

 

Par sapņiem:

  • Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.